Mīlestība – tās ir jūtas, kuras sniedz mums spārnus, sniedz ticību labajam un dod dzīvei jēgu. Ļoti svarīgi ir dalīties ar savu mīlestību, īpaši ar bērniem. Nevajag ignorēt viņu ciešanas un uzskatīt, ka viņu bailes ir neeksistējošas.
Šis stāsts ir par kādu ģimenes pāri. Vienaldzīgo nepaliks.
Ģimenes pāris, Daina un Mets, pazīstami ir jau kopš bērnības. Viņi gāja vienā skolā un jau tad bija līdz ausīm iemīlējušies viens otrā. Tad viņi apprecējās, pārim parādījās skaista meitenīte – Luella.
Daina pavisam nesen ielika sociālajos tīklos bildi, kur viņa guļ gultā ar savu mazulīti. Šo fotogrāfiju uzņēma viņas vīrs, kads atnāca mājās no darba. Taču visvairāk tautu aizkustināja tas, kas bija uzrakstīts zem bildes.
Mācītājs prasīja bērnu nama darbiniecei: “Kādēļ visi bērni klusē? Neviens neraud…” Atbilde atstāja rētu viņa sirdī
“Pirms pāris dienām mana meitiņa ļoti traki raudāja – viņai nāk ārā zobiņi. Lai kaut kā nomierinātu meitiņu, iegūlos pie viņas blakus gultiņā. Meita nomierinājās, bet es aizmigu…
Pamodos tad, kad Mets jau bija mājās. Es paskatījos uz viņu, bet viņam acīs bija asara, pats uzvedās kaut kā ļoti satraukti. Es painteresējos, kas tieši viņu satrauc.
Vīrs teica, ka viss esot kārtībā. Vienkārši brīdī, kad viņš mūs abus ieraudzījis guļam, saprata, cik ļoti viņš mīl gan mani, gan meitu. Vēl viņš piebilda, ka šī situācija atgādināja viņam to, ko savulaiks vīram bija stāstījis mācītājs.
Tajā dienā mēs pirmo reizi atstājām meitiņu mājās, bet paši devāmies uz svētdienas dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma mēs piegājām parunāt ar savu mācītāju un viņš mums pastāstīja kādu atgadījumu.
Viņš ļoti bieži brauktā uz bērnu namiem un internātiem visā pasaulē. Taču īpaši viņu pārsteidza bērnu nams Ugandā. Tur valdīja ļoti neparasta atmosfēra. Istabā, kurā atradās apmēram 100 jaundzimušo, bija pilnīgs kapa klusums. Viņš nekad agrāk nebija redzējis to, ka tik liels bērnu daudzums atrodas pilnīgā klusumā – neviens neraudāja un pat nešņukstēja. Viņam šķita, ka tās nebija īstas bērnu gultiņas ar bērniem tajās…
Mācītājs pajautāja bērnu nama darbiniecēm: “Kādēļ visi bērni klusē? Neviens no viņiem pat neraud!” Darbinieces atbilde uz visiem laikiem atstāja viņa sirdī rētu… Viņa teica, ka visi ar krūti barojamie bērniņi, nokļuvuši bērnu namā, uzreiz raud. Zīdaiņi nav spējīgi runāt, tādēļ vienīgais veids, kā par sevi atgādināt, ir raudot.
Lasi vēl: Šo sieviešu vārdu nēsātājas tuvāko gadu laikā sagaida grūts periods
Viņi raud tad, kad izjūt sāpes, izsalkumu, diskomfortu vai arī viņiem vienkārši ir nepieciešama uzmanība. Taču, ja uz viņu raudām netiek reaģēts, tad jau pēc kādām septiņām dienām bērni vairs neraud. Viņi saprot, ka viņi nevienam nav vajadzīgi, neviens neieradīsies viņus mierināt.
[…] Mācītājs prasīja bērnu nama darbiniecei: “Kādēļ visi bērni klusē? Neviens neraud…” A… […]